Šo pētījumu ietekmēja ziņa, kas pāršalca Latviju, ka no difterijas miris 4 gadus vecs puisītis. Tas ir trieciens ne tikai ģimenei, bet arī visai sabiedrībai kopumā, jo no šīs slimības var pasargāties – vienkārši vakcinējoties.
Vārds Difterija ir cēlies no grieķu valodas “diphthera“, kas nozīmē ādas slānis. Pirmo reizi difterija tika identificēta Hipokrāta laikā. Difterija ir akūta infekcijas slimība, kas skar augšējos elpceļus. Tā ir viena no galvenajām novēršamajām slimībām, kurai raksturīgs augsts saslimstības un mirstības līmenis. Agrīna slimības diagnoze ļauj slimību ārstēt ar antitoksīnu terapiju un piemērotām antibiotikām.[1]
Difterija ir nopietna infekcijas slimība, ko izraisa Corynebacterium diphtheriae, C. ulcerans un C. pseudotuberculosis baktērijas. Visizplatītākās ir C. diphtheriae baktērijas. Šīs gramositīvās baktērijas visbiežāk kolonizē rīkles un deguna, dažkārt arī balsenes un trahejas gļotādā, retāk kuņģi, plaušas, konjunktīvas vai dzimumorgānu gļotādās. Baktērijas var inficēt arī ādas un tās bojājumus. Difterijas toksīns ir galvenais C. diphtheriae virulences faktors, taču pētījumos tiek aprakstīti arī toksigēnie C. ulcerans un C. pseudotuberculosis celmi. Toksīns ir ārkārtīgi spēcīgs. Pietiek tikai 100 ng/kg, lai cilvēkam iestātos nāve. Patogēnu radītais difterijas toksīns nonāk asinsritē, izplatās pa visu organismu un traumē attālos orgānus – galvenokārt sirdi, aknas un centrālo nervu sistēmu. Lielākā daļa nāves gadījumu no difterijas, ko izraisa smagas toksīnu uzsūkšanās komplikācijas, ietver akūtu sistēmisku toksicitāti, miokardītu, sirds mazspēju, neiroloģiskas komplikācijas, galvenokārt perifēro neirītu un paralīzi.[2]
Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem no 2011. līdz 2021. gadam bija 101 699 difterijas gadījumi, no kuriem vairāk nekā 60 000 tika ziņots Dienvidaustrumāzijā, kam seko Āfrika, Vidusjūras austrumu daļa, Amerika, Klusā okeāna rietumu daļa un Eiropa. Tāpēc difterija ir svarīga infekcijas slimība, kas atkārtoti parādās, un tā sabiedrības veselības problēma visā pasaulē. PVO 2017. gada augustā izdeva ieteikumus vakcinācijai pret difteriju, ieskaitot trīs primārās sērijas devas bērniem līdz viena gada vecumam un citas revakcinācijas devas, lai nodrošinātu imunitāti visās vecuma grupās.[3]
Difterija galvenokārt rodas bērniem līdz 5 gadu vecumam, taču tā var rasties arī bērniem, kas vecāki par 5 gadiem (5–19 gadi) un pat pieaugušajiem. Vairāki pētījumi ir parādījuši, ka zems vakcinācijas pārklājums, drūzmēšanās, migrācija vai saimnieka, izraisītāja un vides faktoru kombinācija var ietekmēt difterijas sastopamību papildus bērnu uztura stāvoklim, vecāku uzvedībai un personīgajai higiēnai. Agrāk pirmsvakcinācijas periodā visizplatītākā vecuma grupa bija jaunāki par 5 gadiem, pateicoties dabiskam imunitātes attīstības un saglabāšanas stimulam pusaudža gados un pieaugušajiem. Pēdējā laikā ir notikusi vecāku bērnu un pieaugušo slimību rašanās vecuma maiņa, jo ir plaši izplatīta bērnu imunizācija, vājināta imunitāte, bērniem un pieaugušajiem ir nepietiekamas revakcinācijas devas, kā arī samazinās ādas difterijas sastopamības biežums.[4]
Difterijas vakcīna ir baktēriju toksoīds, t.i., toksīns, kura toksicitāte ir inaktivēta. Vakcīna parasti tiek ievadīta kombinācijā ar citām vakcīnām kā DTwP/DTaP vakcīna vai pentavalentā vakcīna. Pusaudžiem un pieaugušajiem difterijas toksoīdu bieži kombinē ar stingumkrampju toksoīdu zemākā koncentrācijā (Td vakcīna). PVO iesaka 3 devu sākotnējo vakcinācijas kursu, kas satur difterijas komponenti, kam seko 3 pastiprinošās (booster) devas. Sākotnējo vakcināciju jāuzsāk jau no 6 nedēļu vecuma, turpmākās devas ievadot ar vismaz 4 nedēļu starplaiku starp devām. Trīs pastiprinošās devas vēlams ievadīt otrajā dzīves gadā (12–23 mēnešu vecumā), 4–7 gadu vecumā un 9–15 gadu vecumā. Ideālā gadījumā starp pastiprinošajām devām jābūt vismaz 4 gadu intervālam.[5]
Latvijā Slimību profilakses un kontroles centrs ik gadu publicē bērnu vakcinācijas kalendāru (attēls), kas nemainās, vismaz es neesmu redzējusi kādas izmaiņas. Turklāt visas vakcīnas ir absolūti bezmaksas.
[1] Sharma, S., Jammar, S., Kataria, T., Agarwal, S., Gupta, A., Pareek, Y., Singh, S.N. An Observational Study on Association of Clinical Outcome of Diphtheria Cases with Immunization Status: A Tertiary Care Hospital, Jaipur. Indian Journal of Otolaryngology & Head & Neck Surgery. 2022 Suppl, Vol. 74, p5460-5464. 5p. DOI: 10.1007/s12070-021-02769-5.
[2] Prygiel, M., Mosiej, E., Polak, M., Krysztopa-Grzybowska, K., Wdowiak, K., Formińska, K., Zasada, A.A. Challenges of Diphtheria Toxin Detection. Toxins 2024, 16, 245. https://doi.org/10.3390/ toxins16060245
[3] Le, H.T., Do, T.H., Dao, T.A., Hoang, T.T., Nguyen, B.T., Le, T.L., Nguyen, D.L., Yoshida, L.M., Le, X.H., Le, H.Q., Ton, T.T., Ha, M.J. Seroprevalence of anti-diphtheria toxoid antibody and implications for vaccination policy in Vietnam’s South-central coast: a cross-sectional study. BMC Infectious Diseases. 8/12/2024, Vol. 24 Issue 1, p1-9. 9p. DOI: 10.1186/s12879-024-09688-0.
[4] Sharma, S., Jammar, S., Kataria, T., Agarwal, S., Gupta, A., Pareek, Y., Singh, S.N. An Observational Study on Association of Clinical Outcome of Diphtheria Cases with Immunization Status: A Tertiary Care Hospital, Jaipur. Indian Journal of Otolaryngology & Head & Neck Surgery. 2022 Suppl, Vol. 74, p5460-5464. 5p. DOI: 10.1007/s12070-021-02769-5.
[5] Turpat
© Studiju darbi 2024