Pēc 2024. gada 08. jūlija baisajiem notikumiem, ko pastrādāja Krievijas līderis un viņa komanda, nolēmu izpētīt tā mežoņa – putina (apzināti ar mazo burtu) biogrāfiju. Parasti, kāds personvārdus raksta ar lielo sākuma burtu, lai izrādītu cieņu pret personu, taču pret šo radījumu nav nekādas cieņas, jo, manuprāt, tas nav cienīgs nosaukts par personu. Par to radījumu lasiet paši un izdariet secinājumus paši.
1952. gadā dzimušais putins bija trešais bērns savā ģimenē, bet vienīgais izdzīvojušais, abi viņa brāļi nomira zīdaiņa vecumā pirms viņa dzimšanas: pirmais 20. gadsimta 30. gados, otrais 1942. gadā Ļeņingradas aplenkuma laikā. Tādējādi Putins uzauga kā vienīgais bērns vecākiem, kuri viņa dzimšanas brīdī bija vecāki par 40 gadiem. Komunālajā dzīvoklī, kurā dzīvoja putina ģimene, nebija karstā ūdens. Vairākums iedzīvotāju šajā namā bija vecāki par putinu, pensionāri – vecvecāku vecumā. Savā komunālajā dzīvoklī katram iedzīvotājam vai ģimenei bija iedalīta viena istaba — guļamistaba un dzīvojamā telpa —, un iemītniekiem bija ļoti maza, tumša virtuve. Pēc viena no Putina ģimnāzijas skolotājiem teiktā, ļoti smirdīga vannas istaba.[1]
Raksturojot savu māti, putins neko daudz nesaka, izņemot to, ka viņa slēpa savu lojalitāti pret Krievijas pareizticīgo baznīcu no sava vīra, kurš bija dedzīgs komunists. Piemēram, viņa māte un pensionāre ar iesauku “Baba Anya” lika putinam kristīties — neskatoties uz to, ka baznīca bija aizliegta — un glabāja noslēpumu no sava tēva.[2]
putins, iespējams, vairāk laika veltīja sava tēva aprakstīšanai nekā jebkurai citai žurnālistu izvirzītajai tēmai. Lai gan putins teica, ka viņa tēvs “bija kluss cilvēks” ar “ļoti pavēlniecisku personību”, kurš daudz nerunāja par savu pagātni, viņš sauca viņu kā neticamu varoni: lojāls un nelokāms, izcils karavīrs, kurš Otrajā pasaules karā NKVD (Iekšlietu Tautas komisariāts) – Staļina slepenpolicijas – loceklis izturēja grūtības, atkal un atkal upurējot sevi un gandrīz mirstot kaujas misijās, aizstāvot dzimteni. Kvalificēts strādnieks rūpnīcā, kas ražoja vilcienu vagonus, viņš bija arī sava veikala Komunistiskās partijas organizācijas sekretārs.[3]
1999. gada decembrī Jeļcins atkāpās no amata un izvirzīja putinu par savu pēcteci. Tolaik Krievijas valsts “gulēja” drupās gan ekonomiski, gan finansiāli. Turklāt ASV un Krievijas attiecības saspīlēja NATO spēka lietošanas dēļ Dienvidslāvijā. Tomēr pat toreiz atkāpšanās uz autoritārismu daudziem Rietumu vērotājiem šķita visai neticama. Klintonu īpaši nesatrauca fakts, ka Jeļcins par savu pēcteci izvēlējās putinu. Galu galā arguments bija tāds, ka jaunā krievu paaudze sāka pierast pie demokrātiskām institūcijām, regulāri notiekošajām vēlēšanām un brīvības runāt, ceļot, pielūgt un kļūt patstāvīgi bagātam.[4]
Jeļcins putinu izvēlējās viņa lojālās reputācijas dēļ. Tajā laikā putins bija atbildīgs par Jeļcina un viņa ģimenes aizsardzību pret dusmīgajiem krievu nacionālistiem un cilvēkiem, kuri padomju sabrukuma laikā bija tik daudz zaudējuši. Kā jaunais Krievijas prezidents putins sākotnēji kultivēja savu demokrātisko tēlu un pat savā vēlēšanu manifestā teica: “Vēsture pierāda, ka visas diktatūras, visas autoritārās valdības formas ir pārejošas. Tikai demokrātiskas sistēmas ir ilgstošas.” Tomēr jau no paša sākuma šķita, ka viņš dod priekšroku autoritārām metodēm un uzskatīja sevi par Krievijas glābēju. Jau savas politiskās karjeras sākumā putins paziņoja, ka viņa mērķis ir atjaunot Krievijas varu un varenību.[5]
putins, šķiet, pat nožēloja Padomju Savienības sabrukumu, lai gan piebilstot, ka tiem, “kas vēlas to atjaunot, nav smadzeņu”. Kā zīmi par savu uzticību konstitucionālajām demokrātiskajām normām Putins 2008. gadā pat atkāpās un ļāva Dmitrijam Medvedevam vadīt valsti. Pēc tam pirmais vicepremjers, ieņēma Krievijas jaunā prezidenta amatu. Tomēr tas ilga tikai vienu termiņu, par pagrieziena punktu bija 2011. gada protesti Maskavā.[6]
putins atgriezās Kremlī un apsolīja saglabāt Krievijas suverenitāti pret “krāsu revolūcijām”, kas, pēc viņa domām, tika izstrādātas no Vašingtonas. Viņa propagandisti un domubiedri nosodīja politisko liberālismu kā ceļu uz haosu ar slēpto mērķi sagraut Krievijas valsti un, iespējams, sašķelt Krievijas teritoriju. putins pilnībā pārņēma kontroli pār Krievijas televīziju un pēc tam lielāko daļu plašsaziņas līdzekļu, kas viņu sāka attēlot kā gudru un stingru Krievijas valstiskuma sargātāju pret arvien agresīvākiem pretiniekiem. 2014.gadā putins pieteica hibrīdkaru Ukrainai pēc Maidana, sagrābjot Krimu un atbalstot prokrieviskos separātistus Ukrainas Donbasa reģionā. Šis bija arī gads, kad Krievijas likumdevēja spīkers Vjačeslavs Volodins elites diskusiju klubā paziņoja: “Rietumi nesaprot Krievijas būtību. Krievija pastāv tik ilgi, kamēr pastāv putins. Nav putina – nav Krievijas.” Liberāli noskaņotie krievi to noraidīja, bet viņi bija mazākumā. Tā vietā Krievijas propaganda šo saukli izmantoja diezgan veiksmīgi.[7]
Palīdzēt izprast putina pasaules uzskatus var Timotijs Snaiders, ievērojamais krievu vēsturnieks, kurš ir vērsis mūsu uzmanību uz Ivana Iļjina domu un darba nozīmi. Iļjins bija 20. gadsimta vidus baltkrievu emigrants, kurš uzrakstīja daudzas grāmatas, aprakstot fašistu politisko kārtību, kurā Krievija ir vēsturiski nevainīga un ļaunuma ieskauta. Pēc Iļjina domām, Krievijas misija ir aizsargāt civilizāciju un “labo”, radot lielisku Līderi, kas glābs Krieviju un uzvarēs otru ļauno – Rietumus.[8]
putina īstenotā Rietumu demonizācija (īpaša, pārcilvēciska ļaunuma piedēvēšana kādam cilvēkam, cilvēku grupai, dabas vai sociālai parādībai) ir saistīta ar dziļu spriedzi Krievijas vēsturē. Viņa grandiozā vīzija par lielo krievu civilizāciju iznīcina ukraiņu identitāti ceļā uz amorālo un ļauno Rietumu uzvarēšanu. Tas ir atklāts jautājums, vai šādi uzskati pārstāv lielāko daļu krievu. Psiholoģiskā ziņā tas var nebūt svarīgi. Putina vīzija, iespējams, runā par neapzinātiem centieniem, kas ir daudz netveramāki. Vēsturiski krievi ir bijuši apmierināti ar to, ka viņus autokrātiski pārvalda paranoiski līderi, jo impērija gadsimtu gaitā ir nepārtraukti paplašinājusies – līdz aukstā kara beigās un Padomju Savienības sabrukumā pēkšņi sabruka tās vara un prestižs. Jāpiezīmē, ka psihologi uzskata putinu tieši par paranoiķi.[9]
Paranojas pamatā ir priekšstats, ka cita persona vai grupa tīši mēģina nodarīt kaitējumu. Viens no paranojas veidošanas cēloņiem ir nelabvēlīga bērnības pieredze, kas ietver negatīvu savstarpējo mijiedarbību ar citiem, tostarp iebiedēšanu.[10] Tātad, atgriežoties pie putina bērnības, var secināt, ka paranoja viņam ir no bērnības gūtajām traumām, jo viņa tēvs bija ar pavēlniecisku raksturu.
[1] White, L. The Lifestyle of Vladimir Putin. Journal of Individual Psychology. Summer2024, Vol. 80 Issue 2, p149-160. 13p. DOI: 10.1353/jip.2024.a929768.
[2] Turpat
[3] Turpat
[4] Zubok, V. After Putin – what? Bulletin of the Atomic Scientists. Nov2022, Vol. 78 Issue 6, p299-306. 8p. DOI: 10.1080/00963402.2022.2132731.
[5] Turpat
[6] Turpat
[7] Turpat
[8] Strozier, C., Terman, D. Putin’s psychology and nuclear weapons: The fundamentalist mindset. Bulletin of the Atomic Scientists. Nov2022, Vol. 78 Issue 6, p310-314. 5p. DOI: 10.1080/00963402.2022.2132736.
[9] Turpat
[10] Ellett, L., Foxall, A., Wildschut, T., Chadwick, P. Dispositional forgiveness buffers paranoia following interpersonal transgression. Journal of Personality. Jun2023, Vol. 91 Issue 3, p556-565. 10p. DOI: 10.1111/jopy.12755.
© Studiju darbi 2024